LPA ētikas kodekss

Apstiprināts LPA kopsapulcē 30.11.2012.

 

LPA Prezidents  E.Tērauds

Latvijas Psihiatru ētikas kodekss.

 

 

1. Psihiatra darbības ētiskie pamatprincipi balstās uz Latvijas Ārstu biedrības  apstiprināto Latvijas Ārstu ētikas kodeksu (skat. zemāk).

2. Psihiatra darbības mērķis ir ārstēt pacientus ar psihiskiem un uzvedības traucējumiem un veicināt psihisko veselību. Psihiatrs nedrīkst izmantot savas profesionālās zināšanas un kompetences, lai ierobežotu pacienta cilvēktiesības un brīvību.

3. Psihiatru pienākums ir pilnveidot savas profesionālās zināšanas, sekot līdzi specialitātes zinātniskajai attīstībai.

4. Psihiatrs informē pacientu par viņa traucējumu cēloņiem, izpausmēm, norisi un prognozi, kā arī par iespējamām ārstēšanas metodēm, t.sk. alternatīvām ārstēšanas metodēm, balstoties uz zinātniskiem pētījumiem un klīnisko pieredzi. Informācija, ko saņem pacients, nedrīkst viņam kaitēt.

5. Psihiatrs piedāvā pacientam piemērotāko ārstēšanu, balstoties uz brīvprātības principiem, respektējot pacienta vēlmes un saglabājot pacienta patstāvību un neatkarību.

6. Psihiatrs uzsāk un nodrošina ārstēšanu ar pacienta informētu piekrišanu, izņemot situācijas, kas atrunātas Latvijas Republikas likumos. Ja pacients saskaņā ar Tiesas lēmumu tiek ārstēts pret pacienta gribu, psihiatrs izvēlas saudzīgāko un efektīvāko ārstēšanu, cenšoties iespējami ātri panākt pacienta līdzestību un informētu piekrišanu ārstēšanai.

7. Psihiatram vienmēr jāievēro psihiatra – pacienta attiecību robežas, cieņa pret pacientu, viņa labklājību un integritāti.

8. Psihiatrs ciena sava pacienta uzticību, darbojas sava pacienta interesēs, psihiatra pienākums ir aizstāvēt pacienta intereses un tikai pēc tam pacienta ģimenes locekļu vai sabiedrības intereses. Pacienta personības un pārdzīvojumu zināšana psihiatriem dod zināmas priekšrocības attiecībās, kuras nedrīkst izmantot pretēji pacienta interesēm.

9. Psihiatrs strikti ievēro konfidencialitātes principus, ārstēšanas procesā iegūtā informācija var tikt izmantota vienīgi pacienta psihiskās veselības uzlabošanas nolūkos, izņemot situācijas, kad pacients savu psihisko traucējumu dēļ var kļūt vai ir kļuvis bīstams sev vai apkārtējiem. Šajos gadījumos psihiatram ir tiesības informēt pacienta tuviniekus un tiesībsargājošās iestādes par situāciju.

10. Ja psihiatri tiek uzaicināti kādu personu izmeklēt, viņu pienākums vispirms ir personai izskaidrot par izmeklēšanas nolūkiem, atrades izmantošanu un iespējamām sekām. Psihiatrisko ekspertīžu gadījumā ekspertējamo jāinformē par eksperta statusu. Tiesu ekspertiem veicot ekspertīzes jāvadās no Tiesu ekspertu Ētikas kodeksa.

11. Psihiatru dubultās atbildības gadījumos, kad saduras pacienta tiesības un sabiedrības tiesības un intereses (piem.: kad lietderīgi pārtraukt klīnisko pētījumu, jārisina kriminālatbildības vai rīcībspējas jautājumi, sabiedriski bīstamas uzvedības riska gadījumos), katrā gadījumā individuāli vērtējams iespējamais guvums un kaitējums pacientam un pretējai pusei, psihiatram jārīkojas pēc labas klīniskās prakses principiem, lai pacienta tiesības tiktu ierobežotas ne vairāk, kā nepieciešams mērķa sasniegšanai.

12. Ja psihisku traucējumu dēļ pacients ir kļuvis nekompetents un/vai nespējīgs pieņemt pareizus lēmumus, psihiatriem jākonsultējas ar ģimeni un jāveicina pacienta tiesību ievērošana.

13. Ja pacients savu psihisko traucējumu vai slimības dēļ nespēj daļēji vai pilnā mērā funkcionēt patstāvīgi, psihiatrs var iesaistīties viņa sociālo jautājumu risināšanā, sadarbojoties ar pacienta tuviniekiem un sociāliem dienestiem.

14. Pacientiem ar demenci ir tiesības zināt, kā arī nezināt par saviem traucējumiem. Vēlama iespējami agrāka pacienta un viņa tuvinieku informēšana par demences attīstību (piem.: Alcheimera slimības gadījumā), tai jāsatur ziņas par ārstēšanu, iespējamo prognozi, aprūpes veidiem un juridisko jautājumu kārtošanu.  

15. Ja no psihiatra tiek prasīta darbība, kas neatbilst ētikas principiem vai zinātniskām atziņām, psihiatram ir tiesības atteikties sadarboties. Psihiatram jāpretojas viņu pilnvaru ierobežošanai gādāt par piemērotu ārstēšanu pacientiem ar psihiskiem traucējumiem.

16. Kontaktos ar medijiem psihiatriem jānodrošina, lai cilvēki ar psihiskām slimībām tiktu parādīti, saglabājot viņu godu un cieņu, mazinot viņu stigmatizāciju un diskrimināciju. Psihiatriem jārūpējas, lai mediji atspoguļotu psihiatra profesiju ar cieņu. Psihiatri medijiem nesniedz paziņojumus par indivīdu iespējamo psihopatoloģiju.

17. Psihiatriem jābūt izvērtējošiem un atbildīgiem attiecībās ar dotējošām, subsidējošām un dāvinošām organizācijām iespējamā interešu konflikta dēļ, kuram varētu būt nelabvēlīga ietekme uz profesionālo darbu.

 

 

LATVIJAS ĀRSTU ĒTIKAS KODEKSS

 

Pieņemts LĀB gada konferencē.

Grozījumi izdarīti 1998. gada 9. oktobra konferencē

Latvijas Ārstu ētikas kodekss veidots, pamatojoties uz Medicīnas ētikas starptautisko kodeksu, ko 1993. gadā izstrādājusi un atzinusi Pasaules medicīnas

 

1. Ārstu ētikas pamatprincipi

 

1.1.           Ārstu darbības pamatprincips ir cieņa pret dzīvību, cilvēci un atsevišķu cilvēku tiesībām neatkarīgi no viņa tautības, rases, ticības, vecuma, dzimuma, politiskiem uzskatiem un stāvokļa sabiedrībā. Kopā ar pārējo sabiedrību ārsts ir atbildīgs par sabiedrības vispārējās veselības uzlabošanu un taisnīgu veselības aprūpes sistēmu.

1.2.           Ārsta galvenais pienākums ir rūpēties un aizsargāt cilvēku veselību un dzīvību. Ārsts ciena pacienta uzticību un darbojas tikai viņa interesēs, it īpaši — ja paredzama pacienta garīgā un fiziskā stāvokļa pasliktināšanās. Ja pacienta intereses ar savu rīcību apdraud cita persona, ārsta pirmais pienākums ir aizstāvēt pacienta intereses un tikai pēc tam citas personas vai sabiedrības intereses.

1.3.           Ārsts savus pienākumus veic saskaņā ar likumu un zvērestu, ko viņš devis, beidzot medicīnas augstskolu.

Ārsts ir atbildīgs par savu profesionālo kompetenci, teorētisko un praktisko zināšanu līmeņa celšanu, kā arī aktīvi piedalās medicīnas izglītības un praktiskā darba standartu attīstīšanā. Uzņemoties atbildību un pienākumus vai uzdodot veikt šos uzdevumus citiem, ārsts izvērtē savas zināšanas un spējas.

1.4.           Ārsts tur slepenībā ziņas par pacientu arī pēc pacienta nāves.

1.5.           Kā profesionālā darbībā, tā privātā dzīvē ārstam jāatturas no tādas uzvedības vai rīcības, kas var apkaunot viņa profesiju vai radīt šaubas par viņa godīgumu.

1.6.           Pašreklamēšanās, citu cilvēku interešu aizskaršana nav savienojamas ar Ārstu ētikas kodeksa principiem.

1.7.           Lai panāktu atbilstošus sociālos un ekonomiskos darba apstākļus un pietiekamu atlīdzību par savu darbu, ārsts piedalās savas profesionālās un citu organizāciju darbā, kas aizstāv ārsta intereses.

1.8.           Vietā, kur ārsts veic savu profesionālo darbību, viņa rīcībā jābūt atbilstošiem apstākļiem un tehniskajam aprīkojumam.

Nekādā gadījumā ārsts nedrīkst darboties savā profesijā apstākļos, kas varētu kompromitēt viņa profesionalitāti un veselības aprūpes kvalitāti.

1.9.           Ārstam nav jāpieņem darba samaksa vai honorārs, ja tas var izraisīt viņa neatkarības ierobežošanu vai tās atstāšanu novārtā.

1.10.       Ārstam, kam uzdots kontrolēt citu ārstu, jābūt ļoti piesardzīgam un objektīvam savos izteicienos un slēdzienos. Izpaust tos personām, kas nav nodarbinātas medicīnā, drīkst tikai likumā noteiktos gadījumos.

Kontrolējot nav pieļaujama iejaukšanās ārstēšanas gaitā, izņemot gadījumus, kad tiek kaitēts pacienta veselībai.

 

2. Ārsta atbildība pret pacientu

 

2.1.           Visās medicīnas nozarēs ārsts nodrošina profesionālu aprūpi; apliecina līdzjūtību un ciena pacienta gribu ārsta un ārstniecības veida izvēlē.

2.2.          Ārstam jāsniedz pirmā un neatliekamā palīdzība atbilstoši Ārstniecības likuma 47. pantam.

2.3.          Nepieciešamības gadījumā ārstam jānosūta pacients uz konsultāciju pie cita ārsta vai arī jāveicina šādas pacienta vēlēšanās izpilde.

2.3.           Ārstam jātur noslēpumā konfidenciālās ziņas par saviem pacientiem un kolēģiem. Tās drīkst izpaust tikai ar pacienta atļauju, kā arī tad, ja to prasa likums. Katram pacientam pēc viņa lūguma jāsniedz nepieciešamās ziņas, kas ļautu pacientam izmantot savas tiesības.

2.4.           Ārstam jānosaka ārstēšana, kādu viņš uzskata par nepieciešamu, ja pilngadīgais vai nepilngadīgais slimnieks vai viņa tuvinieki nespēj dot savu atļauju un ja citu likumisko pārstāvju nav klāt.

2.5.           Ārstam jābūt rīcībnespējīga slimnieka un slimā bērna aizstāvim, ja tuvinieku rīcība neveicina veselības uzlabošanos.

Ja ārsts konstatē, ka mazgadīgais slimnieks vai rīcībnespējīgais slimnieks ir bijis pakļauts cietsirdīgai rīcībai, ārstam jālieto vispiemērotākie līdzekļi, lai viņu aizsargātu, nepieciešamības gadījumā nevilcinoties informēt kompetentas varas iestādes.

2.6.           Ārstam jābrīdina pacients, ja ārsta morāles principi vai reliģiskā pārliecība neļauj lietot pacienta izvēlētos ārstniecības veidus, kā arī ja ārsts neatzīst pacienta izvēlētā ārstēšanas veida medicīnisko pamatotību.

2.7.           Izņemot neatliekamos gadījumus, ārsts var brīvi uzņemties vai arī atteikties izmeklēt pacientu.

2.8.           Ārstam jāievēro 1964. gada Helsinku deklarācija “Vadošas rekomendācijas, kas jāievēro ārstiem, iesaistot cilvēkus biomedicīniskos zinātniskos pētījumos” ar tās papildinājumiem par jaunu diagnostikas vai ārstēšanas metožu lietošanu.

2.9.           Kad nāve ir neizbēgama, ārstam jāļauj pacientam nomirt ar cieņu, atvieglojot mirstošajam iespējamās ciešanas.

2.10.       Ja letāls iznākums tiek uzskatīts par nenovēršamu, galīgo lēmumu par prognozi un ārstēšanas taktiku pieņem ārstu konsīlijs.

2.11.       Kad smadzenes ir mirušas, ārsts var uzturēt dzīvību ķermeņa šūnās, ja kādi tā orgāni var noderēt citas cilvēka dzīvības paildzināšanai, likumā noteiktajā kārtībā.

2.12.       Ārstam jāapzinās sava atbildība pret dzīvo donoru, sīki jāpaskaidro viņam un viņa piederīgajiem transplantācijas nepieciešamība, informējot par iespējamiem sarežģījumiem.

2.13.       Transplantologs nevar piedalīties potenciālā orgānu donora nāves fakta noteikšanā.

2.14.       Prakses ārstam ir tiesības noteikt honorāru, vērtējot gan sniegto palīdzību, gan katra pacienta maksātspēju.

Ārstam ir tiesības slimnieku ārstēt bez maksas.

2.15.       Ārstam ir pienākums palīdzēt tiesai pieņemt taisnīgu spriedumu.

 

 3. Atbildība pret ārsta profesiju un citām ārstniecības personām

 

3.1.           Profesija prasa no ikviena ārsta godīgumu pret pacientu.

3.2.           Profesijas noteiktā pašdisciplīna ir privilēģija un ikvienam ārstam ir pienākums to saglabāt un veicināt.

3.3.           Ārsta uzvedībai jābūt nevainojamai, lai tas izpelnītos cieņu, kādai jābūt sabiedrībā pret visiem šīs profesijas pārstāvjiem.

3.4.           Ārstam jāizvairās kaitēt savu kolēģu reputācijai, kā arī jāraugās, lai visi ārsti, ar kuriem viņš kopā praktizē, ievērotu Ārstu ētikas kodeksa normas.

3.5.           Ārstam jālūdz kompetenta kolēģa padoms, kad diagnostika vai ārstēšana ir sarežģīta vai neskaidra, vai kad to lūdz slimnieks; jānodod šā kolēģa rīcībā visas noderīgās ziņas, skaidri norādot pacientam, ka šis kolēģis turpinās ārstēšanu visā slimības laikā.

3.6.           Ja kāds kolēģis lūdz konsultāciju, ārstam par saviem novērojumiem un ieteikumiem jāinformē ārstējošais ārsts un pacients.

3.7.           Ārstam jāsadarbojas ar visām personām, kas, pēc viņa domām, var palīdzēt ārstēt slimnieku.

3.8.           Ārsts ir tiesīgs sniegt savus pakalpojumus kolēģiem un to ģimenes locekļiem, atsakoties no honorāra.

3.9.           Ārstam jāatturas ārstēt pašam sevi un savus ģimenes locekļus, izņemot vienkāršos vai neatliekamos gadījumos.

3.10.       Ja konsultāciju lūdz pacients, ko ārstējis cits ārsts, tad, vienojoties ar pacientu, ārstam jācenšas sazināties ar savu kolēģi, lai varētu apmainīties ar vajadzīgām ziņām un savstarpēji pārrunātu novērojumus un secinājumus.

3.11.       Ārstam jāsazinās un jāinformē kolēģis, kas turpina ārstēt viņa pacientu, ja pacients slimo ar sabiedrībai bīstamu infekcijas slimību.

3.12.       Ārsts nepārvilina pacientus no saviem kolēģiem.

3.13.       Ārstam pacientu interesēs jāuztur koleģiālas attiecības ar citām ārstniecības personām un jārespektē viņu profesionālā neatkarība.

 

 

 

 

Sākums Par mums LPA ētikas kodekss